Sapnis par karu.

Es nesapņoju būt , bet nosapņoju par ko es kļūšu pēc gadiem. Man nebija ne mazākās vēlmes dzirdēt un klausīties par cilvēku veselības problēmām, kādas ir viņu kaites, kāda veida tabletes ēd, kā tās nepalīdz un nezin, kur likties no mokošām sāpēm, ka medicīna ir šausmīgi dārga.Tas mani nomāca ikdienas skatoties mātes acīs un redzot tukšās paciņas no medikamentiem.Vien satver galvu un riebumā izvemies uz latīņu valodu, kurā ir norādīti medikamentu sastāvdaļas un saprotams tur nav nekas, tik visas cerības tika liktas uz ārstu gudrības. Paciņas pēc paciņām, rēķini pēc rēķiniem, bet man dzīvot gribas zili zaļi, gribās meičas maigai krūtij pieglausties, gribas uzlikt uz ausi mūziku un nedzirdēt, nedzirdēt, nedzirdēt par visām šīm dzīves vaimanām, tablešu rēķiniem, galvas sāpēm, asarainajām acīm un depresīviem skatiem. Dzīves pozitīvais maucības gars uzbāžas virsū, nu ko tu tik nopietns visu laiku, kāpēc tu tāds norūpējies?Tak ienāc pie mums klubiņā iedzersim, uzspēlēsim biljardu, meitenītes zeltenītes uzdziedās mums, nāc relaksējies no pasaules drūmuma, ko tu vari dzīvot vien savā nopietnībā?Mjā, maucības prieks protams ir spēcīgs prieks un atturēties no tā ir sarežģīti, bet tomēr ir jārisina visa tā jezga kaut kā vaļā, takšu ir jābūt kaut kur ceļam, tā nedrīkst būt, ka manai mātei ir jāaiziet kapā vēl neredzot manus pēcnācējus. Dievs,Tev ir zināmi visi ceļi un mani neceļi, katrs puteklis ir Tavā pāraudzībā uz šīs pasaules, katrs mikrobs ir Tavā pakļautībā, bet tik vien, kā palīdzēt manai niecībai tu nespēj.
Tā nu strādāju es veikalā par pārdevēju, ik rītu skrienot pa galvu pa kaklu uz ļaužu pilno mikroautobusu ausis aizbāzis ar pleijera austiņām, lai tik nevajadzētu dzirdēt ļautiņu runas. Atnāc uz darba vietu un cauru dienu klausies darbinieku tukšajās runās par kājstarpju problēmām, kuram naudas maks biezāks, kam autiņš glaunāks, gaidīdams potenciālo ledusskapja pircēju ierodamies veikalā.Ta nu vēl no savas godīgi nopelnītas naudas ir katru mēnesi jānorēķinās par nozagtām mantām, ko lielākoties daļu nozog paši darbinieki( žurkas). Dzīve iet skumīga un cerības staru nezinu kur saskatīt, kaut enerģijas ir pilns un liekas, ka visai pasaulei varu apgriezt sprandu, tikai pieķerties nezini kur.
Ta nu man kādu nakti uznāk interesants sapnis, kur es esmu nonācis otrā pasaules kara laikā, sajūta ir tāda, ka atrastos realitātē, it kā tur pats biju vēl vakar.
Sēžu es mazā Wolksvagen automobīlī blakām šoferim ģērbts vācu militārajā formā un braucam mēs pa tagadējo 11.novembra krastmalu no pagrieziena pie dzelzceļa tilta prezidenta pils virzienā garām sagrautajām vecpilsētas ēkām. Ir silts vakars, norietošie saules stari spiežas acīs, pilsētā dvešs tuvojušais austrumu sarkanais vējš. Lielākā daļa vāciešu pilsētu ir pametuši un vēl palikušie kareivji nodarbojas ar ceļu mīnēšanu, te pat jau vien naidnieks blakām ir un to sajūt katra kareivja nervs, ka pēkšņais klusums drīz pārvērtīsies dārdoņā, kamēr vel var, tikmēr ikatrs izmanto radušos vakara klusumu savām pārdomām par rītdienu. Rīt jau jābūt ir otrā Daugavas pusē un pilsētai ir jābūt atstātai svešiniekam. Svešinieks ar atplēstām rokām un ziediem netiks sagaidīts, bet tiks vel tam izrādīta pretestība Kurzemē. Rīga tiek atstāta bez lielas pretošanās. Debesīs pārlido Meseršmits kaisīdams lapeles , tikai neviens tās netversta, tām nav lielas nozīmes un skanīgie saukļi vairs nespēj apturēt sarkano asinsūcēju pietuvošanos Rīgai. Vēl nepiebraucot pie prezidenta pils Daugavas malā stāv atspiedušies pie nožogojuma divi vācu kareivji ar šautenēm uz pleciem un vienam no viņiem vēl klāt koka kaste uz kuras ir uzzīmēts sarkans krusts uz balta apļa, ta nu šis pagriežas pret mani un ar rokas mājienu sveicina saukdams , Garold, he,hei,Garold!!!
Pamodos no sapņa tā, it kā tur tik tiko tai karā pats biju, tas sveiciens bij draudzīgs sveiciens un notikumi tai sapnī liecināja, ka būs pārmaiņas, tik es nezināju kādas un kad?Notiks pārcelšanās uz citu krastu, kurā vel būs jāpacinās ar jaunu sparu. Vēlāk, pēc gadiem sapratu daļēji redzēto sapni, bet interesanti ir tas, ka sapnim bij otra sērija, tāds sapnis ar turpinājumu man pagaidām vel nav bijis. Tas būs kādā no nākošajiem stāstiem.