Dzīvē notiek lietas bieži vien tā, kā pašam negribās, bet katrā dzīves situācijā ir no kā mācīties. No rītiem eju lasīt gar kāpu zonu nosviestos papīrīšus, plastmasas pudeles un dažāda veida pārtikas iepakojumus, pēc kuriem var spriest, kā sabiedrība noziedzas pret savu organismu un manu Tēvzemi, nometot uz tās dažāda veida plastmasas ražõjuma iepakojumus. Jebkuram normāli domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka plastmasas pudele nomestā uz Tēvzemes nesapūs tāpat pati no sevis.Tā ir jāieliek attiecīgajā konteinerī, kas tiks savākts un pudeles vēlāk pārstrādātas. Tikai tās pārtikas vielās esošās ķīmiskās vielas, emulgātori, krāsvielas nonākot tavā organismā nespēj pašas izkļūt ārā dabīgā veidā, tām ir jāpiepalīdz lietojot attīrošos uztura bagātinātāju produktus, kas pēc savas būtības ir koncentrēts ēdiens. Kad no rītiem eju garām ļautiņiem, tad parasti ir jānoskatās, ka daudziem cilvēkiem, kuri arī lasa papīrīšus, ir kauns citu cilvēku priekšā, ka tāds redz darbiņš šiem necils lasīt citu ļautiņu nosviestos papīrus un pudeles. Stulba cilvēku īpašība ir tanī, ka viņi iet ne vienu vien reizi pa vienu un to pašu taciņu ar alkoholisko Fizzu rokās un nosviež to buņdžiņu vienā un tai pašā vietā, kaut pa ceļam ir saliktas miskastes ejot uz jūru. Paiet nedaudz soļus uz priekšu un iesviest miskastē tukšo taru ir par slinku, bet ārēji parasti šie vieglā alkohola cienītāji uzvedās tā, it kā būtu vietējā rajona Papa carlo. Tiem nosviest buņdžu vai pudeli ar lepnu atvēzienu nav kauns, bet pacelt nosviesto ir liels kauns. Nedod Dievs, ka kāds rajonā čoms vēl ieraudzīs , ka es lasu pudeles.Tikai mājās nav naudas un šis 100 latu darbiņš ir vismaz maziņš glābiņš kādam laikam.Tāds vienkāršš puika no darbaļaužu ģimenes ir nācis, bet uzvedība, kā PAPA CARLO mafijas tēvocim.Tā nu kādu dienu, neizejot savu rajonu, sakrājās mežā atkritumi un vienā maisā visus nesalikt. Maisi ir smagi un staigāšana pa mežu ir apgrūtinoša ar lielu svaru maisā.Tā nu salīdzinoši var skatīties uz savu organismu, ja nenodarbojies ar veselības uzturēšanas profilaksi ikdienā, rijot un lejot savā mutē dažāda veida ķīmiskus savienojumus, no kuriem nezinām tās iedarbības sekas uz organismu, ta nu pienāksies smagi ciest nesot savās nierēs, aknās, žūltspūslī izveidojušos akmeņus. No nogulsnējušajām šlakvielām zarnās izveidosies mēslakmeņi, labvēlīga vide parazītu veidošanai no kuriem rodas daudzas kaites un ārsti nevis saka attīrīt organismu, bet paraksta dažādus medikamentus slimā orgāna ārstēšanai. Pats slimības saknes nelabvēlīgais stāvoklis netiek uzlabots un bieži vien ārsti zin visu problēmu atrisināšanai brīnumlīdzekļus-antibiotikas.Tas līdzinās tam, it kā es tās pudeles un papīrīšus nesavāktu un neaiznestu uz konteineri, bet sasviestu pa krūmiem, lai mazāk būtu redzama šmuce.Tikai kādu dienu tie papīrīši un pudeles ir sakrājušies par daudz, ko darīt? Vienā maisā nesalikt visus atkritumus un vajadzīgas būs vairākas atkritumu mašīnas, cilvēku brigāde mēslu savākšanai.Tas pats ar ķermeni pret kuru izturās, kā pret reklāmas produktu izgāstuvi, kurā gadiem ilgi tiek stūķēts dažāda veida pārtikas ačgārnības. Kādu dienu atbrauc avārijas brigāde ar skaļām sirēnām un zilām gaismām un aizved uz slimnīcu, kur uzliek uz operācijas galda. Ejiet jūs nost tautieši, bet slimnīcas, poliklīnikas neciešu un dzīvē esmu atskatījies bēdas ar māti vazājamies pa šīm iestādēm. Labāk ir savlaicīgi attīrīt organismu ēdot vienkārši "TIENS" uztura bagātinātājus, lietojot uzturā samēŗīgi barību un barības vielas dažādot, lai nebūtu jāgremo viens un tas pats. Savlaicīgi apēsta "Tiens" kalcija tablete pasargās no daudzām jo daudzām kaitēm, dēļ kura trūkuma organismā cieš miljoniem cilvēku visā pasaulē, bet ne visi zin, ka "Tiens" kalcijs ir kalcijs, kas uzsūcas organismā 100%.
Vēl manā noliktajā rajonā, kur lasu papīrīšus uz krustojuma aug liels dižozols, viens ceļš ved uz latviešu strēlnieku piemiņas vietu, kuri bīj cīnījušies pirmajā pasaules karā, bet pretējais ceļš ved uz piemiņas vietu par godu latviešu sarkanajiem strēlniekiem, kuri cīnījās otrajā pasaules karā, kaut patiesībā tai vietā tika nošauti desmit vācu kareivji un tur arī aprakti.Tā nu rajona russeņi, kuri fano par padomju armiju liek ziedus vācu kareivjiem uz kapa. Pie latviešu strēlnieku piemiņas vietas notiek pasēdēšanas un iedzeršanas. Jaunā paaudze atstāj arī savu kultūras nospiedienu uzrakstot ar krāsu savus vārdus uz pieminekļa un tie nebūt nav russeniski, tie ir latviešu meiču vārdi.Tāda ir latvju meiču attieksme pret saviem seņčiem-varoņiem, bet brēc par russeņu zemo kultūru.Ta nu dažreiz gadās pie dižozola redzēt latvju dīvaiņu pārīti, kuri nostājas pie dižozola un pieliekot pie tā savas pieres kaut ko domā. Ta nu es ar dažreiz ejot garām apstājos un padomāju, cik daudz latviešu dēlu un meitu par gadsimtiem ir pienākuši pie šī dižozola smelties spēku? Koks ir enerģijas avots arī daudzām austrumu tautām un ne jau vienkārši kaut kāda ritualizācija notiek pie tā ozola, bet pastāvi un padomā un aizej tālāk pasaulē. Kādreiz apkārt tam ozolam bīj latviešu ciems un dzīvoja latviets savā sētā apstrādādams savu Tēvzemi, bet padomījas laikos sacēla daudzīvokļu ēkas priekš netautiešiem, kuri dzīvo vēl tagad čīkstēdami pīkstēdami. Rūpnīcu nav un netautiešu veči pārsvarā nodarbojas ar melnā metāla izstaipīšanu no visām iespējamām vietām, kur kaut kas ir palicis no padomījas laiku industrializācijas. Latvieši meklē laimi svešzemēs klaiņodami no vienas valsts uz otru, kaut pašam ir sava Tēvzeme un nelatviets aiz dižozola aiziet noliet ūdeni.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru